Labo darbu uzkrājumi

19. nov. 2024, Nav komentāru

Varbūt tas ir ciniski. Varbūt naivi. Bet es ticu labo darbu uzkrājumam. Patiesībā pēdējā gada laikā ieticēju tam vēl vairāk.

Labo darbu uzkrājumu raksturo (arī) frāze “viss labais atgriežas (atpakaļ pie tevis)”.

Es ticu tam, ka ir vērts “ieguldīt” pūles labajos darbos (bez cerības un aprēķiniem par atpakaļsaņemšanu). Dīvainā veidā labie darbi patiešām atnāk atpakaļ. Pie manis ir atnākuši daudzas reizes (nāk un nāk vēl).

Ir vērts. Man šķiet, ir vērts. Izpalīdzēt ar padomu vai atbalstu sarežģītā projektā. Izmisušam, smagu neveiksmi piedzīvojušam kolēģim izstāstīt pāris savas pagātnes izgāšanās (visticamāk, būs smieklīgi). Sniegt atsauksmi par bijušo kolēģi. Savest kopā kādu, kurš meklē labu darbu, ar kādu, kurš meklē labu darbinieku. Vienkārši atbalstīt ikdienā. Uzklausīt. “Nenorakt” ideju. Savu reizi varbūt vienkārši uzcienāt ar konču vai kafiju. Atrast (un sirsnīgi pateikt!) trāpīgu komplimentu.

Ir vērts neticēt “nepateicība ir pasaules alga” ciniskumam. Ir vērts investēt (arī tad, ja šis vārds arī skan ciniski). Investēt, investēt, investēt. Es ticu (es redzu): šīs investīcijas atpelna sevi. Jā, dažkārt tās atgriežas kā laipnība un palīdzība, dažkārt – vienkārši kā gandarījums par otra cilvēka veiksmi. Dažkārt varbūt pat kā šaubas – vai bija vērts ieguldīt pūles.

Bet tik un tā. Ir vērts.

Slepenās metodes

14. nov. 2024, Nav komentāru

Ok, beidzot te būs tās slepenās zināšanas, ko iegūst tikai daži psihologi (lai pēc tām par bargu naudu tās tirgotu klientiem).

Šoreiz – un tikai šoreiz – par baltu velti.

Lūk, frāžu komplekts, ko vadītājs var izmantot, lai viņa darbinieku motivācija, lojalitāte, iesaiste aug griezdamās kā sēnes un pupas pēc lietus.

“tev ir taisnība”
“paldies, tu man ļoti palīdzēji ar…”
“… sen gribēju tev pateikt: tev tik labi padodas”
“šo projektu mēs virzīsim uz priekšu tā, kā tu uzskati par vajadzīgu”
“dzirdēju daudz labu atsauksmju par tevi no klientiem / citiem kolēģiem”
“iemācīsi man šo?”
“es gribu nākt tev palīgā šajā uzdevumā. Ko tu gribētu, lai es izdaru?”
“ja tu netiec uz sapulci, mēs to pārcelsim: tavs skatījums ir ļoti svarīgs”
“ir tik forši strādāt ar tevi kopā!”
“darbs ir svarīgs, bet ģimene ir pirmajā vietā”

Kolēģi, kas jūtaties šobrīd devīgi, padalieties komentāros vēl ar savām slepenajām frāzēm!

P.S. Noteikti kaut kas šajā rakstā ir joks un ironija. Bet dažas lietas ir galīgi nopietnas.

P.P.S. Vēl viena galīgi slepenā metode ir nejaušs, negaidīts kompliments, satiekot kolēģi gaitenī (vai varbūt uzrakstot negaidītu un foršu e-pastu, vienkārši tāpat).

Oreola efekts un ievadīšana darbā

8. nov. 2024, Nav komentāru

Patiesībā es slikti atceros savas pirmās darba dienas.

Ikvienā no darba vietām tās bija vienkārši “smadzenes kūp” tipa pasākums.

Esmu strādājusi tikai dažās darba vietās, bet tās kopumā ir veidojušas pamatīgu atmiņu klāstu. Bet ne pirmās dienas atmiņas. Nē, pirmās dienas parasti bija samocītas, pārpildītas ar jaunu informāciju (reāli pārpildītas) un neiedvesmojošas. Nu, tādas: ja par darba devēju būtu jāspriež tieši pēc pirmās dienas… hmm.

(Lai gan, protams, tā mazliet nav taisnība. Es atceros gabalus no diezgan interesantas prezentācijas, atceros puķu pušķi un končas, atceros kopīgas pusdienas ar kolēģiem, atceros laipnu kolēģi, kas mani sagaidīja. Tāds apkopotu atmiņu kamols).

Kā būtu, ja pirmo darba dienu mēs veidotu ne pārpildītu, bet spilgtu? Atmiņā paliekošu. Iedvesmojošu. Ja mēs izmantotu oreola efektu, lai šo darbu parādītu interesantu (interesantāku), pievilcīgu, aizraujošu? Vai tie būtu meli, vai tomēr rūpes par jauno kolēģi?

Kam esi gatavs?

22. okt. 2024, Nav komentāru

Pilnīgi atklāti: savu praksi būvēt ir grūti. Šis ceļš ir pilns nezināšanas, satraukuma, dusmu, baiļu, vilšanās, neizpratnes, arī nemācēšanas (esmu psihologs, nevis mārketinga speciālists). Grūti ir arī nolikt to malā un lūkoties pēc jaunām iespējām.

Lai nu kādā veidā es darbotos, mani motivē tas, ka piepildu savu aicinājumu un lieku lietā savus talantus.

Un vēl mani motivē tas, ka esmu šim ceļam pamatīgi gatavojusies.

Kā es to darīju? Mācījos – gadu gadiem. Gāju terapijā. (Izzināju savas spēcīgās puses un vājības, izsāpēju, izsēroju un palaidu vaļā to, kas noēda spēkus). Lasīju, rakstīju konspektus. Iepazinu cilvēkus. Eksperimentēju, izmēģināju jaunas pieejas, mācījos no savām un svešām kļūdām.

Tagad maz ir “bāze”. Tā dod gan mieru, gan motivāciju. Ļauj būt sagatavotai (justies kaut puslīdz sagatavotai) arī pilnīgi jaunā situācijā.

No sporta psiholoģijas lekcijām atceros, cik ļoti nepieciešama sagatavotība sportistiem. Runa nav tikai par fizisko izturību, arī (vai daudz vairāk) par mentālo. (Piemēram, tikko pandēmijas laikā parādījās pētījumi par sportistu mentālo veselību un sportiskiem sasniegumiem pandēmijas laikā, – tas bija ir / svarīgāk nekā fiziskās prasmes).

Un te, man šķiet, ir tā viltība: lai sagatavotu slodzei savu psihi, mums ir nepieciešama visa mūsu dzīves pieredze, visas mūsu veiksmes un arī neveiksmes.

Kā tev patiktu šāds mazs vingrinājums? Paņem savu dienasgrāmatu (vai izveido to). Nē, nevis laika plānotāju, bet kladīti (vai datora failu), kurā brīvi pierakstīt savas domas un pieredzi.

Pamēģini dienu no dienas, piemēram, kaut vai divu nedēļu garumā aprakstīt kādu savas dzīves notikumu un atbildēt uz vienu jautājumu: kādiem manas dzīves pavērsieniem šis notikums mani sagatavoja? Šodien viens notikums, rīt cits, bet jautājums atkārtojas.

Pavēro, kā jūties pirms, kā jūties pēc šīs rakstīšanas. Pavēro, kas notiek un mainās šajās divās nedēļās. Kad paiet divas nedēļas, šo praksi var pabeigt, bet var arī turpināt. Vai arī ieplānot vēl divas nedēļas pēc pusgada.

Pamēģini arī citādi: kam mani sagatavo mana šodienas pieredze (kā es varu izmantot to savā labā)?

Emocijas darbā

16. okt. 2024, Nav komentāru

Darbs nav īstā vieta, kur runāt par emocijām. Šī ir lietišķa vide. Ir tikai pieklājīgi te būt ieturētam, saprātīgam un racionālam.

Bet tomēr. Darbā emocijas neizjūtam?

Organizāciju psiholoģijā emocijas darba vidē pētītas vismaz 20 gadu garumā. (Šķiet, pirmais raksts par t.s. Afekta revolūciju publicēts teju, teju šī gadsimta sākumā). Bet vai ikdienā ofisos un rūpnīcās mēs joprojām nemēģinām sev iestāstīt, ka vadāmies tikai pēc “vēsā prāta”? Vai joprojām nedodam sev iespēju pamanīt visu to jūtu puzli, kurš veido mūsu darba motivāciju, iesaisti, attiecības, garlaicību, pieķeršanos un konfliktus?

Pārdošanā populāra ir doma par to, ka lēmumu par pirkumu veido emocijas (bet vēlāk prāts šim lēmumam sameklē attaisnojumu).

Es priecātos dzirdēt atzīšanos par to, ka arī daudzi mūsu darba lēmumi ir emociju auglis.

Un šiem lēmumiem (varbūt) pat nav vajadzīgi attaisnojumi.

Varbūt (vismaz daži) šie lēmumi ir vienkārši labi. (Ok, daži tomēr IR slikti).

Parunājam par prieku darbā? Parunājam par mīlestību? Varbūt par dusmām? Par gandarījumu? Par skaistuma izjūtu (nojausmu)? Par bailēm. Par bijību dzīvības, iedvesmas, skaistuma priekšā. Tad vēl par skaudību vajag mazlietiņ aprunāties un par vilšanos un greizsirdību arīdzan. Par riebumu. Bet arī par interesi un aizrautību. Par to neizsakāmo tuvību un intuīciju, kas dažkārt ir ne tikai starp draugiem un tuviniekiem, bet arī starp kolēģiem.

Es jau minēju mīlestību? Es minēju skumjas? Es minēju arī sēras, kad pēkšņi kaut kas mainās tik ļoti, ka tagad ir skaidrs: šis dzīves posms ir beidzies?

Un te ir mans favorīts: gandarījums. Vai es jau minēju gandarījumu? Tas nāk klāt līdztekus apziņai par labi padarītu darbu.

Liels gandarījums nāk līdztekus sajūtai, ka (varbūt) visa pasaule ir kļuvusi par mazliet labāku vietu tāpēc, ka tieši tavā darbā ir ielikts (varbūt pat ļoti, ļoti neliels, bet nozīmīgs) gabaliņš tavas sirds.

Kā šis darbs tevi mainīs?

10. okt. 2024, Nav komentāru

Jauna darba meklēšana: tas nav (tikai) par naudu, arī ne tikai par prestižu vai kolektīvu, tas pat nav tikai par izaugsmi un pat ne tikai par pārmaiņām.

Tas ir arī par ietekmi. Kā šis darbs mani mainīs? Ko es spēšu tajā iemācīties? Kā tas mainīs manu skatījumu uz pasauli, uz to, kas ir svarīgs?

Kā un ko es pati šeit spēšu ietekmēt? Ko svarīgu spēšu padarīt, ieviest, uzlabot, attīstīt, atbalstīt? Kāda ir nozīme tam, ka tieši es būšu šeit un tieši tagad?

Kā ziņu par ietekmi var iekļaut jau darba sludinājumā? Ko no tā visa ir kritiski izrunāt intervijās? Kā piesaistīt visatbilstošāko tieši tai situācijai, kurā uzņēmums šobrīd ir?

Šīs ir dziļas lietas. Bet, šajā dziļumā neiegrimstot, iespējas atrast tieši to cilvēku, kurš tieši tagad vajadzīgs tieši šim uzņēmumam, ir mazas. Mazākas. Seklākas. Jā, šīs iespējas paliek seklumā.

Optimisms atlasē

7. okt. 2024, Nav komentāru

Atlase ir optimistisks vai pesimistisks process? Meklējam labāko no labākajiem (esam arī paši labākie no labākajiem) vai tādu, kas ir mazākais ļaunums (paši arī esam mazākais ļaunums?)?

“Optimismu ierasts definēt kā pārliecību, ka viss būs labi. Taču šis apraksts ir nepilnīgs. Saprātīgs optimisms ir pārliecība, ka svaru kausi nosvērušies mums par labu, un laika gaitā šis stāvoklis saglabāsies, pat ja pa vidu gadīsies dažādas likstas. Un mēs skaidri apzināmies, ka no likstām neizvairīsimies.” (Morgans Hauzels, “Naudas psiholoģija”)

Yep!, arī atlasē mēs mēdzam praktizēt optimismu kā pārliecību, ka viss būs labi.

Patiesībā mums ļoti vajadzētu koncentrēties uz to, kādas izgāšanās varētu piedzīvot šis kandidāts, un kā viņš spēs tikt no tām laukā.

Es pati nudien vairāk uzticos kandidātam, kurš ir piedzīvojis daudz kļūdu, bet spēj par tām runāt ar smaidu un pašcieņu, nekā iespringušam ideālajam un nekļūdīgajam pretendentam. Ok, pavisam ideāls ir neiespringušais kandidāts, kas spēj ar smaidu runāt par savu spēju nekad nekļūdīties. Bet tādu cilvēku man vēl nav paveicies satikt.

Man ir grūti iedomāties profesionālo jomu, kur spēja tikt galā ar kļūdām (saglabājot pašcieņu!) nebūtu viena no svarīgākajām kompetencēm. Patiesībā varbūt pat ir vērts ieviest jaunu atlases veidu: kļūdu intervija. Stundu, pusotru, mēs runājam tikai par kļūdām. Bet tā godīgi un abpusēji: vispirms kandidāts stāsta par savām spējām sapīties meistarībā, tad (topošie) kolēģi stāsta savus stāstus. Uff, kas tā tik būtu par jaudu!

Pievērs uzmanību savām veiksmēm!

25. sep. 2024, Nav komentāru

Iepatikās reiz lasītā doma par sporta komandas snieguma uzlabošanu.

Treneris Toms Lendrijs (Tom Landry), kā daudzi treneri, pēc spēlēm un treniņiem pārskatīja ierakstus. Viņa pieeja atšķīrās vienā punktā: viņš neanalizēja kļūdas. Viņš analizēja veiksmes momentus un to, kas spēlētājiem sanāca viegli un dabiski.

Pieejas pamatojums: kļūdu variācijas ir neskaitāmas, bezgalīgas. Bet ir tikai daži veidi, kā lietas izdarīt pareizi. Tā vietā, lai koncentrēties uz bezgalīgo nevēlamo iespēju novēršanu, viņš izlēma koncentrēties uz tām nedaudzajām iespējām, kas nes veiksmi. Un veiksme atnāca!

Organizāciju psihologi (vadītāji, pārmaiņu vadītāji) var gūt daudz mācību sporta psiholoģijā. Šī, šķiet, ir viena no tām.

Neizšķērdē savus spēkus potenciālo kļūdu un neveiksmju bezgalībai. Dari to, ko tavs prāts spēj aptvert: tās dažas lietas, kas tev izdodas, kas tev padodas viegli. Attīsti tās! Iemācies visus veidus, kā lietas darīt pareizi, un tev nebūs jāraizējas par kļūdām (es nevaru dot garantiju, ka tieši tā tas strādā, bet, šķiet, ticamība tomēr ir diezgan augsta).

Kādu padomu tu sev dotu?

24. sep. 2024, Nav komentāru

Kādu (karjeras) padomu tu dotu jaunākam sev?

Starp visiem labiem un derīgiem padomiem vienu es uzsvērtu īpaši. Ej terapijā! Tagad! Ej pacietīgi un pietiekami ilgi (jā, gadiem).

Man šķiet, tas ir vienīgais ieguldījums sevī, kas garantēti nepazudīs. Pat ja ķermenis, pat ja prāts atteiksies strādāt, tā izturība, ko terapijā uztrenē, tā nevar pazust pavisam.

Rituāli un ieradumi

19. sep. 2024, Nav komentāru

Es parasti ļoti turos pretī domai par ieradumu veidošanu. (Lai cik tā ir populāra, mani tā nomāc). Man patīk pieņemt apzinātus lēmumus, nevis darīt pēc ieraduma. Jā, dažkārt vakara pārgurumā apzināts lēmums ir jāpieņem pat par nomazgāšanos un zobu tīrīšanu.

Protams, ka manā dzīvē ieradumi ir. Taču es nelabprāt (vismaz apzināti) veidoju jaunus. Visa populārā vai populārzinātniskā runāšana par ieradumu svarīgumu mazliet paiet man garām.

Bet manā dzīvē laiku pa laikam ienāk kaut kas līdzīgs ieradumiem: kaut kas, kas atkārtojas un palīdz mazināt saņemšanos un piepūli. Tie ir rituāli. Tie līdzinās ieradumiem (kaut vai tādā ziņā, ka pie tiem pierod). Bet ir svarīgi, lai rituāls nekļūst par ieradumu.

Kas tad ir īpašs rituālā? Jā, tas ir apzināts: ikreiz man jāpieņem lēmums no jauna, ka es to veikšu (protams, pierodot pie šī rituāla, lēmums kļūst teju par ieradumu). Otrkārt, rituāls bieži dod tūlītēju gandarījumu, tūlītēju piepildījuma sajūtu.

Treškārt, rituālam nav jābūt pastāvīgam: man nav tas obligāti jāveic katru dienu vai katru nedēļu, “citādi neskaitās”. Es varu uztaisīt pauzi – jaušu vai nejaušu – un atgriezties tad, kad to vēlos, tad, kad tas ir ērti.

Svarīgi, lai rituāls nekļūst par ieradumu.

Kā mainīt darbu?

9. sep. 2024, Nav komentāru

Mēs maināmies.

Īpaši, ja speciāli piestrādājam pie tā (ja darām to apzināti).

Ilgāku laiku paliekot vienā darba vietā, vienā amatā, pierodam uzvesties noteiktā veidā, pildīt noteiktu lomu. Cilvēkiem patīk, kad viņi zina, ko var un ko nevar sagaidīt no citiem (no mums).

Bet tomēr.

Labs, iejūtīgs, gudrs un vērīgs darba devējs / vadītājs piedāvās iespējas šo lomu laiku pa laikam “sašūpot”. Dažkārt gan to nevar vairs izdarīt.

Dažkārt mēs esam pārauguši visas iespējas, ko šī darba vide piedāvā.

Un dažkārt, protams, mēs esam vienkārši aizmirsti. Nepamanīti.

Pirms jaunu darba iespēju aplūkošanas, protams, ir derīgi aprunāties ar sevi.

Te pāris jautājumi, ko sev uzdot (un pacietīgi, drosmīgi dot sev iespēju godīgi atbildēt).

Kuras manas pārmaiņas nav redzamas šajā darba vietā? Kuras no manām pārmaiņām man nav iespējams likt šeit lietā? Kuras pārmaiņas lēnām novīst, jo nav pamanītas un nav izmantotas? Vai tomēr varbūt manām pārmaiņām ir pieprasījums arī tepat?

Sēkla nākotnei

4. sep. 2024, Nav komentāru

Grūtos brīžos man patīk domāt par sevi kā par sēklu. Saliekusies, maziņa, pieplakusi pie zemes, tā pamazām iztaisnojas un aug. Aug.

Iztaisnošanās var būt grūta un sāpīga. Augšana var būt grūta un sāpīga. Izaugt nav viegls darbs.

Meistarība vs attieksme

29. aug. 2024, Nav komentāru

"Hire for attitude, not for skills" ļoti labi strādā iesācēju darbos.

(Jā, es arī laiku pa laikam meklēju tieši tādus darbiniekus. Tieši tādus: viss, kas tev vajadzīgs, ir pareizā attieksme, pārējo iemācīsim).

Bet. Jo augstāk kāpj, jo vairāk ir vajadzīga tieši meistarība (es droši zinu, ka tas attiecas vismaz uz ķirurgiem, ceļu būvniekiem un frizieriem. Un laikam arī HR cilvēkiem).

Bet meistars, kurš spēj saglabāt pareizo attieksmi, – lūk, tas ir tavs zelta darbinieks!

Cilvēkiem patīk, kad mēs kļūdāmies

28. aug. 2024, Nav komentāru

Rakstā par publiskās uzstāšanās trikiem bija viena forša doma. (Man pašai nepatīk uzstāties, lasīju ziņkārības pēc).

Un doma ir šī: cilvēki auditorijā labāk uztver runu tad, ja tā ir nevis gludi nopūlēta, bet dažkārt stomīga, ja tajā laiku pa laikam ir “eee”, “aaa” un “mmm”. (Šis esot pētījumos balstīts fakts).

Cilvēkiem patīk, kad neesam perfekti. Cilvēki vieglāk mūs saprot, kad kļūdāmies un neizskatāmies bezgala pārliecināti, neizskatāmies bezgala sagatavoti.

Jā, tā ir? Cilvēki patiešām vieglāk mūs saprot, kad mēs (laiku pa laikam) pieļaujam kļūdas?

(Intuitīvi es nojaušu atbildi uz šo jautājumu. Bet, pārceļot šo atziņu uz darba vidi: vai tiešām mani kolēģi mīlēs mani vairāk, ja būšu neveikla, (mazliet) nesagatavojusies, mazliet stomīšos?)

Vai tiešām es (un Tu!) patikšu citiem vairāk (un man būs vieglāk ar viņiem saprasties), ja šad un tad pieļaušu kļūdas un neveiklības?

Par meliem darba intervijās

23. aug. 2024, Nav komentāru

Tie, kas bieži iet uz darba intervijām: cik bieži jums sanāk melot? Tikai, kuri intervē: cik bieži jūs lūdzat cilvēkiem melot?

Mēs visi zinām, ka, runājot par iepriekšējo darba vietu, jābūt diplomātiskiem un jāizvairās no negācijām. Pēc tam, mēnešus vēlāk, uzzinām no jaunā kolēģa, ka viņš bija tiranizēts, pārslogots un izdedzis. Bet intervijā mēs dzirdējām skaistu (un mazliet arī melīgu) stāstu par jaunu horizontu meklēšanu. Jo aprunāt iepriekšējo darba devēju nedrīkst. Sevi parādīt novājinātu un pārgurušu arī nedrīkst.

Vai mums nācās stāstīt par to, kāpēc tieši šajā organizācijā gribam strādāt? O, jā! Un, ja padomā, ko gan es zinu šobrīd par šo organizāciju? Pat ja tā ir pasaulslavenā korporācija vai prestiža starptautiska organizācija, vai tiešām es zinu, kā būs strādāt tieši šajā nodaļā? Vai tiešām es esmu tik traki motivēts mesties nezināmajā? Bet ja tieši šeit ir liels risks būt tiranizētam, pārslogotam un izdegušam?

Vēl viens labs jautājums: ar ko es esmu labāks par citiem kandidātiem, kas mani atšķir no pārējiem? Ko lai es atbildu? Nevienu no kandidātiem es neesmu sastapis. Es esmu cilvēks parastais, kaut ko es zinu labāk par citiem, kaut kur esmu stulbāks; parasti es strādāju labi, pat ļoti, bet arī man gadās sliktās dienas (kad vienreiz pati šādi atbildēju intervijā, vēlāk nesaņēmu pat pieklājīgu atrakstīšanos).

Kādus melus tev ir nācies teikt intervijā? Un vēl: uz kādiem meliem tu, intervējot, pavirzi savus kandidātus?

Un kā lai mēs tiekam pie taisnības?

Vai mēs esam tie, pret kuriem cīnās?

23. aug. 2024, Nav komentāru

Cīņa. Pret cilvēkiem. Tas ir motīvs, kas parādās gandrīz ikviena veiksmīga cilvēka dzīvesstāstā.

Gandrīz katrs bija nesaprasts, noraidīts, nepieņemts. Gandrīz katram nācās vēl un vēl pārliecināt pārējos par savu varēšanu, talantu, taisnību.

Vai ikvienam no mums ir veicies? Izcīnījis studiju vietu, ticis labā darbā (viens starp desmitiem konkurentu), pamanīts, atbalstīts, pieņemts, par spīti smagām pūlēm un nežēlīgai konkurencei tomēr sasniedzis kārotos augstumus?

Bet vai ikviens no mums ir bijis arī tajā otrajā pusē? Tas, kas noraida. Kas nepamana talantu. Kas palaiž prom vērtīgu darbinieku vai nepamana vērtīgāko kandidātu. Kas izsmej vai noraida labas idejas.

Vai mums nenākas sadzīvot ar nožēlu par šādām garām palaistām iespējām? (Man šāda nožēla noteikti kaut kur ir, pat ja es nespēju tūlīt uz līdzenas vietas atsaukt atmiņā kādu konkrētu gadījumu.)

(Man) visvieglāk šo nožēlu izmantot kā motivāciju. Būt mazliet uzmanīgākai. Darba intervijā uzdot papildu jautājumu, ieskatīties dziļāk, lai ieraudzītu patieso cilvēku. Ieturēt pauzi un apdomāt, pirms noraidīt kādu ideju (pauze vispār ir universāls glābiņš daudzās situācijās).

Galu galā tā ir motivācija arī izprast – es neesmu ideāla, es nevaru vienmēr iedziļināties, es palaižu garām vērtīgo – un meklēt iespējas būt mierā ar sevi. Jā, arī ar savu paviršību, stulbumu, steigu un garām palaistām iespējām. Dažreiz tas palīdz nepalaist vēl vienu iespēju garām.

Vai mākam atlasīt darbiniekus?

21. aug. 2024, Nav komentāru

Tik daudz darba interviju ir pieredzēts! Kā pretendente, kā novērotāja, kā interviju vadītāja vai līdzintervētāja – visas lomas izmēģinātas.

Teikšu pāris skarbumus.

Liela daļa redzēto interviju bija vienkārši sliktas. Nepārdomātas, neprofesionālas (jā, arī manis vadītās – es arī joprojām mācos!).

Citas atlases metodes arī (bieži) lietotas diletantiski. (No sērijas: iedosim tos testiņus, kas mums ir, tad paskatīsimies). Bez sajēgas, ko šī metode mēra (un vai šī kvalitāte ir būtiska šajā amatā), bez izpratnes par rezultātu intepretācijas metodoloģiju. Kā piemērs: man, meklējot darbu HR pozīcijās, gadījās pildīt gan matemātikas, gan vizuāli telpiskās domāšanas testus. Dzīvē, protams, noder gan matemātika, gan vizuāli telpiskā domāšana, bet tās nav noteicošās HR darba kvalitātes.

Ja pēc tā visa sūdzamies, ka nav labu darbinieku: draugi, mēs nemākam viņus atlasīt. Mēs nemākam viņus ieraudzīt, nemākam uzdot pareizos jautājumus, lai ļautu talantam atvērties, lai ļautu meistarībai uzspīdēt. Nemākam nomērīt tieši tās kvalitātes, kas svarīgas tieši šajā darbā.

Atlase pēc būtības ir tracinoši sarežģīts process: tev jāspēj pāris sarunu laikā prognozēt, kā, cik veiksmīgi strādās šis kandidāts. Tu neesi pareģis, neesi gaišreģis. Ļoti ticams, ka tu vispār pirmo reizi mūžā redzi šo cilvēku. Tu nezini arī visas šī darba nianses (pat ja tu atlasi cilvēku pats uz savu amatu – tas jaunais noteikti darīs šo darbu citādi).

Atlase ir traki satraucoša, un kļūdas iespējamība ir milzīga. Veiksmīga izvēle nesīs organizācijai uzplaukumu, gandarījumu, piepildījumu. Neveiksme – ķildas, kļūdas, zaudējumus.

Ko darīt? Mācīties, mācīties, mācīties, mācīties. Kļūdīties. Piedot sev kļūdas un vēlreiz mācīties. Būt pieticīgam. Būt pazemīgam. Saprast, ka prognozes iespējas ir ierobežotas (un mēģināt dzīvot mierā ar to).

Šaubīties, lūgt padomu, runāt par savām šaubām (pat arī ar pašiem pretendentiem). Būt pateicīgam par katru veiksmi. Un vienmēr vēl mazliet sevi apšaubīt, vēl mazliet sevi izaicināt (ne daudz, ne līdz viltvārža sajūtai). Un protams, paslavēt sevi par veiksmēm. Samīļot, kad ir kļūdas.

Un vēl. Mana pārliecība: ar atlasi, ievadīšanu darbā un ar labbūtību ir jānodarbojas vienam un tam pašam cilvēkam. Cilvēkam, kas pirmajās darba dienās, nedēļās un mēnešos kļūst jaunajam par uzticamības personu: kādu, kas ar visu savu uzvedību saka “es pieņēmu tevi darbā, un es parūpēšos, lai tev šeit iet labi”.

Kas ir tava drošības zona?

18. aug. 2024, Nav komentāru

Naudas pārvaldībā iesaka atstāt drošības zonu. Garlaicīgu, bet pamatus dodošu drošības zonu.

Lūk, šī ir nauda, kas tev vajadzīga ikdienas izdevumiem, drošības spilvenam, arī kādai izpriecai. Un, lūk, šī ir tā daļa, ar kuru tu vari riskēt.

Kas ir tava drošības zona nevis naudā, bet darbā? (Varbūt) garlaicīgā, bet pamatus dodošā?

Kas ir manējā?

Visbiežāk (man) tā patiešām ir tā monotonākā sastāvdaļa.

Jā, es varu eksperimentēt ar darbinieku izaugsmes programmām, ievadīšanas darbā spožākām idejām, āķīgākajiem interviju jautājumiem, jaunām, modernām sistēmām.

Bet mana drošības zona nemainās: visos laikos būs vajadzīgs kāds, kas uzrakstīs labu darba līgumu un noformēs atvaļinājumu, kas sagatavos atlaišanas rīkojumu un arhivēs personas lietu. Šī ir mana drošības zona, ar kuru man nākas rēķināties, un kura rēķinās ar mani.

Kas ir drošības zona tavā darbā?

Ko es daru nepareizi?

13. aug. 2024, Nav komentāru

Viena no grāmatām, pie kuras atgriežos atkal un atkal, ir Morgana Hauzela “Naudas psiholoģija”.

Šeit ir viens citāts. (Tas iedvesmo domāt ne vien par naudu, bet arī par darbu). “Kad pievēršam īpašu uzmanību savu elku un paraugu panākumiem, mēs piemirstam, ka viņu ieguvumus devis neliels procents no tā, ko viņi ir darījuši. Tāpēc mūsu pašu izgāšanās, zaudējumi un sarežģījumi liek domāt, ka kaut ko darām nepareizi. Taču iespējams, ka mēs kļūdāmies vai mums ir gandrīz taisnība, tieši tāpat kā dižajiem meistariem. Viņi visticamāk rīkojās pareizāk, kad viņiem bija taisnība, taču kļūdījās tikpat bieži kā jūs un es.”

Ko man tas māca?

Iecietību pret kļūdām? Vai uzmanību (lielu un mierīgu uzmanību pret visiem tiem momentiem, kas var izrādīties veiksme un izrāviens)?

Diendienā satieku cilvēkus, kas ar patiku atceras pagātnes panākumus un veiksmes un – kas varbūt ir dīvaini – ar patiku atceras arī kļūdas un izgāšanos.

Jautājums ir: ar kādiem vārdiem, stāstiem un jūtām tu atcerēsies šo brīdi, šo mēnesi, šo gadu, šo posmu savā dzīvē? Ko šobrīd tu dari pareizi? Vai esi pareizajā vietā un laikā? Vai šobrīd tavi darbi veido iedīgļus tavai veiksmei?

Un vai tu spēsi sev piedot arī kļūdas un neveiksmes un (ar smaidu) izbaudīt vismaz savas atmiņas par tām?

Neviena sistēma nav tā vislabākā

12. aug. 2024, Nav komentāru

Tā bēdīgā lieta ir šī: laikam pa laikam mums viss jālauž.

Varam uzbūvēt vislabāko HR sistēmu, nodrošināt visus posmus, izplānot visas intervijas, aptaujas un attīstības sarunas, likt iekšā koučingu un konsultēšanu, rakstīt izaugsmes plānu, rīkot konferences un iedvesmas stāstu vakarus, izveidot tam visu pēctecību un juridisko ietvaru.

Tiklīdz šī sistēma gatava – nē, vēl agrāk – tā jālauž nost. Jā, sistēma ir laba lieta. Jā, tā dod drošību, noturību, paredzamību. Un arī “žņaugus” un (vieglu / vidēji smagu / smagu) nesaderību ar cilvēka dabu. Lai cik laba būtu sistēma, tā nevarēs ietvert sevī iekšā cilvēka dabas dažādību un mainību.

Tikai mazs piemērs. Parunājam par man mīļajām exit intervijām.

Nu, lūk. Mums var būt vislabākie jautājumi, foršākā pārrunu telpa, vispiemērotākais laiks, vislabāks sistēmas ietvars. Bet cilvēks, kas sēž mums pretī – varbūt pat pilns ar sakāmo – vispār nav runātājs. Vai šodien nav runātājs.

Bet mums taču ir sistēma! Kā ta’ nu tā: mums ir plāns un vislabvēlīgākie apstākļi?!? Vislabākie apstākļi, kas ir piemēroti vidējam darbiniekam vidējā darba dienā.

Un kurš tad no mums vienmēr ir vidējais?

Ielādēt vēl