Vai mākam atlasīt darbiniekus?
21. augusts, 2024 pl. 8:15,
Nav komentāru
Tik daudz darba interviju ir pieredzēts! Kā pretendente, kā novērotāja, kā interviju vadītāja vai līdzintervētāja – visas lomas izmēģinātas.
Teikšu pāris skarbumus.
Liela daļa redzēto interviju bija vienkārši sliktas. Nepārdomātas, neprofesionālas (jā, arī manis vadītās – es arī joprojām mācos!).
Citas atlases metodes arī (bieži) lietotas diletantiski. (No sērijas: iedosim tos testiņus, kas mums ir, tad paskatīsimies). Bez sajēgas, ko šī metode mēra (un vai šī kvalitāte ir būtiska šajā amatā), bez izpratnes par rezultātu intepretācijas metodoloģiju. Kā piemērs: man, meklējot darbu HR pozīcijās, gadījās pildīt gan matemātikas, gan vizuāli telpiskās domāšanas testus. Dzīvē, protams, noder gan matemātika, gan vizuāli telpiskā domāšana, bet tās nav noteicošās HR darba kvalitātes.
Ja pēc tā visa sūdzamies, ka nav labu darbinieku: draugi, mēs nemākam viņus atlasīt. Mēs nemākam viņus ieraudzīt, nemākam uzdot pareizos jautājumus, lai ļautu talantam atvērties, lai ļautu meistarībai uzspīdēt. Nemākam nomērīt tieši tās kvalitātes, kas svarīgas tieši šajā darbā.
Atlase pēc būtības ir tracinoši sarežģīts process: tev jāspēj pāris sarunu laikā prognozēt, kā, cik veiksmīgi strādās šis kandidāts. Tu neesi pareģis, neesi gaišreģis. Ļoti ticams, ka tu vispār pirmo reizi mūžā redzi šo cilvēku. Tu nezini arī visas šī darba nianses (pat ja tu atlasi cilvēku pats uz savu amatu – tas jaunais noteikti darīs šo darbu citādi).
Atlase ir traki satraucoša, un kļūdas iespējamība ir milzīga. Veiksmīga izvēle nesīs organizācijai uzplaukumu, gandarījumu, piepildījumu. Neveiksme – ķildas, kļūdas, zaudējumus.
Ko darīt? Mācīties, mācīties, mācīties, mācīties. Kļūdīties. Piedot sev kļūdas un vēlreiz mācīties. Būt pieticīgam. Būt pazemīgam. Saprast, ka prognozes iespējas ir ierobežotas (un mēģināt dzīvot mierā ar to).
Šaubīties, lūgt padomu, runāt par savām šaubām (pat arī ar pašiem pretendentiem). Būt pateicīgam par katru veiksmi. Un vienmēr vēl mazliet sevi apšaubīt, vēl mazliet sevi izaicināt (ne daudz, ne līdz viltvārža sajūtai). Un protams, paslavēt sevi par veiksmēm. Samīļot, kad ir kļūdas.
Un vēl. Mana pārliecība: ar atlasi, ievadīšanu darbā un ar labbūtību ir jānodarbojas vienam un tam pašam cilvēkam. Cilvēkam, kas pirmajās darba dienās, nedēļās un mēnešos kļūst jaunajam par uzticamības personu: kādu, kas ar visu savu uzvedību saka “es pieņēmu tevi darbā, un es parūpēšos, lai tev šeit iet labi”.