Optimisms atlasē
7. oktobris, 2024 pl. 9:28,
Nav komentāru
Atlase ir optimistisks vai pesimistisks process? Meklējam labāko no labākajiem (esam arī paši labākie no labākajiem) vai tādu, kas ir mazākais ļaunums (paši arī esam mazākais ļaunums?)?
“Optimismu ierasts definēt kā pārliecību, ka viss būs labi. Taču šis apraksts ir nepilnīgs. Saprātīgs optimisms ir pārliecība, ka svaru kausi nosvērušies mums par labu, un laika gaitā šis stāvoklis saglabāsies, pat ja pa vidu gadīsies dažādas likstas. Un mēs skaidri apzināmies, ka no likstām neizvairīsimies.” (Morgans Hauzels, “Naudas psiholoģija”)
Yep!, arī atlasē mēs mēdzam praktizēt optimismu kā pārliecību, ka viss būs labi.
Patiesībā mums ļoti vajadzētu koncentrēties uz to, kādas izgāšanās varētu piedzīvot šis kandidāts, un kā viņš spēs tikt no tām laukā.
Es pati nudien vairāk uzticos kandidātam, kurš ir piedzīvojis daudz kļūdu, bet spēj par tām runāt ar smaidu un pašcieņu, nekā iespringušam ideālajam un nekļūdīgajam pretendentam. Ok, pavisam ideāls ir neiespringušais kandidāts, kas spēj ar smaidu runāt par savu spēju nekad nekļūdīties. Bet tādu cilvēku man vēl nav paveicies satikt.
Man ir grūti iedomāties profesionālo jomu, kur spēja tikt galā ar kļūdām (saglabājot pašcieņu!) nebūtu viena no svarīgākajām kompetencēm. Patiesībā varbūt pat ir vērts ieviest jaunu atlases veidu: kļūdu intervija. Stundu, pusotru, mēs runājam tikai par kļūdām. Bet tā godīgi un abpusēji: vispirms kandidāts stāsta par savām spējām sapīties meistarībā, tad (topošie) kolēģi stāsta savus stāstus. Uff, kas tā tik būtu par jaudu!