Emocijas darbā
16. oktobris, 2024 pl. 9:32,
Nav komentāru
Darbs nav īstā vieta, kur runāt par emocijām. Šī ir lietišķa vide. Ir tikai pieklājīgi te būt ieturētam, saprātīgam un racionālam.
Bet tomēr. Darbā emocijas neizjūtam?
Organizāciju psiholoģijā emocijas darba vidē pētītas vismaz 20 gadu garumā. (Šķiet, pirmais raksts par t.s. Afekta revolūciju publicēts teju, teju šī gadsimta sākumā). Bet vai ikdienā ofisos un rūpnīcās mēs joprojām nemēģinām sev iestāstīt, ka vadāmies tikai pēc “vēsā prāta”? Vai joprojām nedodam sev iespēju pamanīt visu to jūtu puzli, kurš veido mūsu darba motivāciju, iesaisti, attiecības, garlaicību, pieķeršanos un konfliktus?
Pārdošanā populāra ir doma par to, ka lēmumu par pirkumu veido emocijas (bet vēlāk prāts šim lēmumam sameklē attaisnojumu).
Es priecātos dzirdēt atzīšanos par to, ka arī daudzi mūsu darba lēmumi ir emociju auglis.
Un šiem lēmumiem (varbūt) pat nav vajadzīgi attaisnojumi.
Varbūt (vismaz daži) šie lēmumi ir vienkārši labi. (Ok, daži tomēr IR slikti).
Parunājam par prieku darbā? Parunājam par mīlestību? Varbūt par dusmām? Par gandarījumu? Par skaistuma izjūtu (nojausmu)? Par bailēm. Par bijību dzīvības, iedvesmas, skaistuma priekšā. Tad vēl par skaudību vajag mazlietiņ aprunāties un par vilšanos un greizsirdību arīdzan. Par riebumu. Bet arī par interesi un aizrautību. Par to neizsakāmo tuvību un intuīciju, kas dažkārt ir ne tikai starp draugiem un tuviniekiem, bet arī starp kolēģiem.
Es jau minēju mīlestību? Es minēju skumjas? Es minēju arī sēras, kad pēkšņi kaut kas mainās tik ļoti, ka tagad ir skaidrs: šis dzīves posms ir beidzies?
Un te ir mans favorīts: gandarījums. Vai es jau minēju gandarījumu? Tas nāk klāt līdztekus apziņai par labi padarītu darbu.
Liels gandarījums nāk līdztekus sajūtai, ka (varbūt) visa pasaule ir kļuvusi par mazliet labāku vietu tāpēc, ka tieši tavā darbā ir ielikts (varbūt pat ļoti, ļoti neliels, bet nozīmīgs) gabaliņš tavas sirds.