Vai mēs esam tie, pret kuriem cīnās?
23. augusts, 2024 pl. 18:59,
Nav komentāru
Cīņa. Pret cilvēkiem. Tas ir motīvs, kas parādās gandrīz ikviena veiksmīga cilvēka dzīvesstāstā.
Gandrīz katrs bija nesaprasts, noraidīts, nepieņemts. Gandrīz katram nācās vēl un vēl pārliecināt pārējos par savu varēšanu, talantu, taisnību.
Vai ikvienam no mums ir veicies? Izcīnījis studiju vietu, ticis labā darbā (viens starp desmitiem konkurentu), pamanīts, atbalstīts, pieņemts, par spīti smagām pūlēm un nežēlīgai konkurencei tomēr sasniedzis kārotos augstumus?
Bet vai ikviens no mums ir bijis arī tajā otrajā pusē? Tas, kas noraida. Kas nepamana talantu. Kas palaiž prom vērtīgu darbinieku vai nepamana vērtīgāko kandidātu. Kas izsmej vai noraida labas idejas.
Vai mums nenākas sadzīvot ar nožēlu par šādām garām palaistām iespējām? (Man šāda nožēla noteikti kaut kur ir, pat ja es nespēju tūlīt uz līdzenas vietas atsaukt atmiņā kādu konkrētu gadījumu.)
(Man) visvieglāk šo nožēlu izmantot kā motivāciju. Būt mazliet uzmanīgākai. Darba intervijā uzdot papildu jautājumu, ieskatīties dziļāk, lai ieraudzītu patieso cilvēku. Ieturēt pauzi un apdomāt, pirms noraidīt kādu ideju (pauze vispār ir universāls glābiņš daudzās situācijās).
Galu galā tā ir motivācija arī izprast – es neesmu ideāla, es nevaru vienmēr iedziļināties, es palaižu garām vērtīgo – un meklēt iespējas būt mierā ar sevi. Jā, arī ar savu paviršību, stulbumu, steigu un garām palaistām iespējām. Dažreiz tas palīdz nepalaist vēl vienu iespēju garām.