Lielākais izaicinājums
22. februāris, 2024 pl. 17:45,
Nav komentāru
Kad dibināju savu praksi, (vairāk vai mazāk) apzinājos priekšā stāvošās grūtības. Protams, nauda, nauda, nauda. Kā nopelnīt naudu, kā ieguldīt naudu, kā saglabāt mazumiņu naudas nākamās dienas vajadzībām. Tad viss pārējais. Nodokļi, mājaslapa, atpazīstamība, darba un atpūtas līdzsvars, pastāvīga mācīšana, reklāma, pārdošana. Uff! Kur vispār tur paliek laiku darīt savu īsto darbu?!?
Ā, un vēl vajadzīgs ērts krēsls, kāds nebūt galds ar’ nenāks par sliktu.
Un tomēr lielākais pārsteigums ir cilvēki. Tā ir tā burvība un tā nelaime: vēl un vēl iepazīt cilvēkus visās viņu izpausmēs.
Ko dara cilvēki (saskaroties ar manu praksi)? Burvīgas lietas: atbalsta, palīdz, iedrošina, nopērk kādu pakalpojumu, iesaka citiem. Un arī ne-burvīgas lietas.
Viņi uzraksta žultainu komentāru (izlasot tikai raksta virsrakstu) un pavairo savu žulti vēl un vēl. Viņi piesakās uz semināru, bet uz to neierodas un nesamaksā rēķinu. Ierodas un apsola rēķinu. Un nesamaksā. Viņi neatbild uz zvaniem un e-pastiem: vai tā būtu “aukstā pārdošana” vai draudzīgs piedāvājums padzert kafiju. Citi raksta iepazīšanās piedāvājumus (nē, ne profesionālajai sadarbībai). Vēl dažs apsola palīdzēt. Bet aizmirst par to.
Un tad – tie paši vai citi – cilvēki bez pamudinājuma un atlīdzības vienkārši un mierīgi padod ziņu tālāk par to, ka, re, te foršs cilvēks ar savām foršajām tēmām. Viņi uzraksta labas atsauksmes un kādu prasmīgi, diplomātiski izteiktu pamudinājumu kaut ko pamainīt uz labu. Viņi pēkšņi atceras kādu pirms 15 gadiem no manis saņemtu laipnību un steidzas palīgā tagad divtik un trīstik. Viņi mudina meklēt jaunas tēmas, viņi smaida par taviem ierakstiem vai rūpīgi aizdomājas, raksta dziļus, apdomas pilnus komentārus. Viņi vienkārši samaksā rēķinu, teju tiklīdz to saņem. Viņi laikus pieslēdzas tavam vebināram un tā beigās čatā ieraksta vienkāršu un sirsnīgu “paldies!”. Un pēc brīža piesaka nākamo tēmu, kas interesē. Viņi apsola palīdzēt un izpilda solījumu.
Laiku pa laikam gadījumi no tās nejaukās kategorijas mudina nolaist rokas (sak’, ak, kam tam viss vajadzīgs). Bet tā otrā kategorija sajūsmina, iedvesmo un dažkārt arī stutē.
Un, kā es atklāju, lielākais izaicinājums, lielākā mācība (kuru vēl neesmu apguvusi, vēl mācos) ir uzticēties cilvēkiem pietiekami. Nesabrukt, nekļūt ciniskai pie neveiksmēm, saņemot žulti.
Bet arī neaizlidot gaisā (“trīs metrus virs zemes”): palikt kaut kur tepat pie zemes, arī esot sajūsmā un iedvesmā. Izaicinājums un mācība ir uzticēties arī sev. Uzticēties tam, ka daru labu lietu. Uzticēties tiem, kam vajag to, ko daru. Uzticēties arī tiem, kas spļauj ļaunu – tie nedara to, lai kādu salauztu (laikam), un arī laikam gan nesalauzīs.
Man ir pārliecība: ikvienam no mums ir teju nepieciešamas trīs darba pieredzes. Ja katrs no mums iegūtu pieredzi 1) klientu apkalpošanā, 2) valsts pārvaldē un 3) savā biznesā (nu kaut vai adot zeķes gadatirgiem), mēs iemācītos būs laipnāki, atbalstošāki un viedāki. Dzīves laikā izgāju cauri šīm pieredzēm: jā, tās ir vērtīgas arī tāpēc, ka māca dažādi redzēt, dažādi domāt un dažādi uzticēties.