Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 6.daļa: izglītība
9. aprīlis, 2024 pl. 12:25,
Nav komentāru
(Šīs rakstu sērijas ietvaros jēdzienus “terapeits”, “psihoterapeits” un “psihologs” es lietoju kā sinonīmus – vienkāršības labad).
Šī ir sarežģīta tēma. Latvijā ir vairākas skolas, kurās apgūst psiholoģiju un psihoterapiju. Ir psihologi un ir psihoterapeiti (radniecīgas, tomēr ne pilnīgi vienādas profesijas). Psihoterapiju daži uztver kā medicīnu, daži – kā atsevišķu profesiju (bez ar iepriekšējo bāzes izglītību, pamatā psiholoģijā). Daži psihoterapeiti kaut kādā dīvainā veidā pasākuši saukties tieši par psihoterapeitiem, citiem atstājot īpatnējo psihoterapijas speciālista nosaukumu.
Varbūt kādreiz man būs pacietība dziļāk papētīt un izstāstīt visu šo jomu sazarojumus, šobrīd mēģināšu, ļoti mēģināšu runāt īsi (varbūt man sanāks).
Pagaidām tikai viena “kvalitātes pazīme”, kas patiešām ir svarīga: terapeitam ir jābūt ar kārtīgu augstāko izglītību, maģistra grādu vai ekvivalentu, no atzītas augstskolas. (Jā, klients noteikti drīkst prasīt, kur un cik daudz terapeits ir mācījies). Kāpēc tā?
Bez prasmes vest terapeitisku sarunu ir jāapgūst kaudze zināšanu, dažas no tām būs fonā, bet bez šī fona strādāt ir grūti. (Grūti būs tostarp arī klientam). Šis “fons”, piemēram, ir arī filozofija un statistika, psihometrika, zinātniskās pētniecības metodes un bioloģija (vismaz pamati). Un bez tā noteikti ir pamatīgi jāieskatās attīstības psiholoģijā, sociālajā psiholoģijā, kognitīvajā psiholoģijā, neiropsiholoģijā. (Es neesmu gan pētījusi, ko mācās mediķi).
Galīgi negribu strīdēties ar kolēģiem, tomēr sirsnīgi iesaku paturēt prātā arī sociālo psiholoģiju un organizāciju psiholoģiju. Vide, sabiedrība un darbs ir būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa, bez vismaz pamatlikumu zināšanas būs grūti (būs grūti arī klientam).
Vēl viens “kvalitātes rādītājs” ir terapeita izaugsme. Terapeits vairāk vai mazāk mācās visu mūžu. Viņa skolotāji, studiju, izaugsmes biedri arī ir daļa no viņa komandas.
Vienlaikus gan ir tā, ka tikai psihoterapijā tikai pāris virzieni ir pārstāvēti valsts augstskolās. Pārējie mēģina kaut kā organizēties paši, es domāju / ceru, ka lielākoties ar labiem panākumiem. Neskaidro sistēmu kaut kā kompensē profesionālā biedrošanās (profesionāļu asociācijas zināmā mērā “pieskata” savus biedrus, sākot no izglītības prasību definēšanas un pārbaudes, beidzot ar sūdzību izskatīšanu par iespējamiem pārkāpumiem).
Kopumā, biežākās izglītības “kombinācijas” ir šādas: 1) maģistra grāds psiholoģijā; 2) maģistra grāds psiholoģijā vai radniecīgā sfērā + vairāku gadu psihoterapijas studijas; 3) medicīnas studijas ar specializāciju psihoterapijā.
Tātad, ko var darīt klients? Prasīt, ko terapeits ir mācījies. Prasīt, kādās profesionālajās biedrībās piedalās / sertificēts. Prasīt, vai / ko mācās tagad. Nekas no tā nevar būt noslēpums.