Kā atrast sev labu psihoterapeitu. 3.daļa: kas vispār ir labs terapijā
2. aprīlis, 2024 pl. 9:17,
Nav komentāru
Maza atkāpe no psihoterapeita kvalitātēm. Kāpēc vispār terapija ir vajadzīga (noderīga)?
Manā skatījumā terapija noteikti nav ārstniecība (jā, Latvijā daļa psihoterapeitu uzskata sevi par ārstiem, bet dziļāku diskusiju par to atstāšu citai reizei).
Terapija nav arī atbalsts vājajiem, kas paši netiek galā. Drīzāk gluži otrādi. Pavisam otrādi.
Tā drīzāk ir treniņzāle psihei. Nav problēmu savu psihi trenēt pašam, un lielākoties – labā vidē – mēs tiekam galā ar problēmām, ko dzīve piegādā. Laba vide noteikti nozīmē to, ka mums ir atbalsts: cilvēks nav vientuļā sala okeānā. Mūsu ģimene, skolotāji, draugi, mentori, kaimiņi, kolēģi var mūs atbalstīt, mācīt, dziedēt mūsu sāpes. Lai esam veseli, mums nevajag obligāti “ideālu” vidi bez jebkādām problēmām. Mums vajag, lai mums ir atbalsts. Tad, kad tas vajadzīgs, tāds, kāds tas vajadzīgs.
Bieži tomēr izrādās, ka mēs īsti neieraugām otra cilvēka vajadzības un nemākam palīdzēt labi / vislabākajā veidā. Bieži līdz pieaugušo vecumam mēs esam savākuši pietiekami daudz savainojumu un vecu sāpju… teiksim tā, ja ar līdzīgiem fiziskiem savainojumiem mēģinātu sadzīvot, gluži ticams, ka tomēr meklētu fizioterapeita, trenera, rehabilitologa palīdzību.
Otra lieta – un tā ir tā, kas man dod paļāvību, ka mākslīgais intelekts terapeitu neaizvietos. Terapijā mēs saņemam to, ko nespējam dot paši sev. Atgriezenisko saiti. Cieņu. Līdzjūtību. Būšanu blakus un ļaušanu mums būt precīzi tādiem, kādi esam šobrīd un šeit. Tās ir lielas lietas.
Mēs saņemam arī otra cilvēka apstiprinājumu tam, ka kopumā esam ok. Par spīti tam, ko / ka savā dzīvē esam savārījuši, esam pelnījuši būt cienījami. Esam pelnījuši būt uzklausīti, esam pelnījuši līdzjūtību, cieņu, vietu šajā dzīvē, šajā sabiedrībā.
Protams, arī vēl citas lietas, ko spēj dot cilvēks, bet nespēj, piemēram, pašizaugsmes grāmata, mēs saņemam terapijā.
Tas viss nenozīmē, ka visiem tūlīt pa galvu, pa kaklu jāmetas terapijā dziedēt vecas traumas. Tikai varbūt nevajag ievilkt līdz brīdim, kad šīs traumas kļūst ļoti sāpīgas. (Ne tikai pašam sev, arī citiem.)
Un vēl: terapijā ne gluži vienmēr jārokas vecās sāpēs. Ir pilnīgi ok terapiju (psiholoģisko konsultēšanu, koučingu – tie ir līdzīgi jēdzieni, vismaz ja jūsu priekšā ir diplomēts psihologs / psihoterapeits) izmantot kā nākotnes mērķu sasniegšanas metodi.
Kolēģi: psihologi, psihoterapeiti! Būšu pateicīga par jūsu komentāriem, ieteikumiem, skaidrojumiem un mazliet arī pat kritiku.