Nekas nav nedz tik labs, nedz tik slikts
15. aprīlis, 2024 pl. 20:56,
Nav komentāru
Ņujorkas Universitātes profesors Skots Galovejs esot teicis «Nekas nav tik labs vai slikts, kā šķiet.» (Izlasīju šo domu grāmatā “Naudas psiholoģija”).
Un, vēlreiz runājot par personāla atlasi, šī doma labi iederas.
Jā, esmu redzējusi, kā uzņēmums palaiž garām pietiekami labu darbinieku, jo meklē vēl labāku (vēl un vēl un vēl labāku). Ideālu?
Un dažkārt šis “ideālais” pusgadu vēlāk atklāj ko tādu, ko tiešām ir grūti akceptēt. Viņš varbūt ir ļoti zinošs, bet “viss slikti” dīvāna eksperts. Viņš varbūt ir ārkārtīgi centīgs, taču tiranizē kolēģus. (Šis saraksts ir tikai iesākts, turpināt to var bezgalīgi).
Kompetenču (uzvedības) intervijas jau ir diezgan ierasta prakse, bet pavisam eksotiska prakse, šķiet, ir vērtību intervijas. Būtu tik labi, ja tieši šīs intervijas kļūtu par ikdienu! (Protams, tas nozīmētu arī vairāk darba mums, organizāciju psihologiem). 😊
Būtu tik labi, ja atlases cilvēki strādātu kopsaitē ar attīstības (mācību) cilvēkiem: kā cimds ar rociņu. Pēc loģikas: mēs meklējam šādas kvalitātes, šīs ir kritiskās, bet tās citas (arī vajadzīgās) mēs iemācīsim, ja tās pieklibo.
Tad arī skaisti parādās atlases loģika: vispirms vērtējam, vai mums ar šo cilvēku ir kopīgās vērtības (jo vērtības iemācīt / pārmācīt ir visgrūtāk). Tad skatāmies kompetences, jā, tos soft skills, – tās ir grūti ieaudzināt, bet nav neiespējami (ja cilvēks ir motivēts mainīties).
Visbeidzot, prasmes, kuras iemācīt ir tik vien, cik tiešām mācīt un mācīties. (Protams, ir ļoti labi, ja tās jau ir, bet bieži – īpaši strauji mainīgajā pasaulē – ar vakardienas prasmēm šodien jau nepietiek).
Te vietā ir tikai jautājums: vai mēs esam gatavi mācīt un vai mēs esam gatavi gaidīt, kamēr cilvēks to visu iemācīsies (vai mums ir resursi, ko ieguldīt šī cilvēka izaugsmē). Un viss.
Un, jā, ideālajā kandidātā ideāls ir viss, izņemot vienu sīku, neievērojamu niansi: visbiežāk šāds kandidāts vienkārši neeksistē.
Visbiežāk neviens nav tik labs vai tik slikts, kā šķiet. Līdzīgi, kā mācām mazu bērnu vecākiem, ka ir pilnīgi ok būt nevis ideālam vecākam, bet pietiekami labam, ir vērts iemācīties meklēt pietiekami labus darbiniekus. Ar pietiekami labu taču pietiek, vai ne?