Kā teikt uzslavas
11. marts, 2024 pl. 20:03,
Nav komentāru
Atgriezeniskajā saitē mums jābūt būt konkrētam, mērķtiecīgam, nevispārināt. Uzslavas jāsaka publiski, bet kritika – zem četrām acīm. Un ar to pietiek, vai ne?
Un tomēr tas nav tik vienkārši, kā izskatās. (Diemžēl nekas nav tik vienkārši, kā izskatās). Te tikai pāris manu pārdomu momenti.
Piemēram, liela māksla ir pateikt publisku uzslavu tā, lai tā sniedz tikai labumu (un nekaitē!).
Pirmais, teju acīmredzamais apsvērums: ja viens kolēģis dabū komplimentus regulāri, bet otrs reti/nekad, nav labi. Nu taču nav labi! Klāt ir vilšanās, dusmas, konkurence, skaudība. Ko darīt? Varētu sekot līdzi tam, lai komplimentus cilvēki saņem līdzvērtīgi. Bet izmocīts/mākslīgs kompliments lielākoties pēc tāda arī izskatīsies.
Vēl: ja liekam komplimentā “vienmēr” vai ko līdzīgu (“Es vienmēr varu paļauties uz tavu palīdzību / atsaucību / kompetenci”, tas, kura darba sniegums nav vienmēr spīdošs, var justies atstumts: viņš šādu komplimentu nesaņems nekad, viņam šis ikreiz ir jauns sods par to reizi, kad viņš pievīla, neatsaucās, neizdarīja. Ko darīt?
Ko darīt ar to visu? Nē, es nedomāju, ka mums jāpārstāj izteikt komplimentus, jā, arī publiskus. Bet ir jāpatur kaut kur prāta maliņā, ka katrs arī labs nodoms var novest pie slikta rezultāta. Ja gadījās kādu aizvainot, sāpināt, atstumt, viscilvēciskākais un arī visprātīgākais ir būt gatavam atvainoties. Pamanīt to. Un tad atvainoties. Katru neveiksmi, katru kļūdu var izmantot, lai mācītos, lai augtu pieņemšanā: pasaule ir daudz, daudz, daudz sarežģītāka un neparedzamāka nekā mēs ikdienā spējam ieraudzīt.
Nekas nav tik vienkārši, kā izskatās. Dažkārt gan viss ir vēl daudz vienkāršāk.